Latvijas Žurnālistu savienība

Par jauno Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru pagājušajā nedēļā tika izvēlēts Edgars Kots, par kuru vien zināms tik, ka viņš ir menedžeris, kas visai veiksmīgi darbojies LTV vadības otrajā plānā.
Tad jau redzēsim, kā viņam veiksies pirmajā. Darbiņš šim kungam nebūs no vieglajiem, jo LTV kā ietekmīgs propagandas, dezinformācijas, ļaužu masu apblēdīšanas ierocis interesē daudzus. Un šie daudzi mēģinās spiest katrs no savas puses. Būs taču vēlēšanas un vēl pirms vēlēšanām visādi gadījumi, kad televīzijas ekrānā iespējams rādīt realitāti – vai nu tādu, kāda tā ir, vai arī šo pašu realitāti mazliet deformētā veidā, tādu, kādu to gribas kādai partijai, kādai spiediena grupai vai kādiem sargsuņiem, kas uzdodas par sabiedrības interešu aizstāvjiem.
Kas to lai zina, kas būs Kots, taču viena lieta pēc viņa ievēlēšanas ir kļuvusi skaidrāka – izskatās, ka Kots nav bijis tā figūra, uz kuru bija sacerējušās aprindas, kuru sirdīs deg ārzemju miljardiera Džordža Sorosa atklātās pasaules ideāli. Kots varbūt ir materiāls, ar kuru tiks mēģināts strādāt, taču šo aprindu īstenā kandidatūra būs bijusi Anda Rožukalne vai kāds cits, kas nekļuva par LTV šefpavāru. Vismaz tā izskatās. Ja tā, tad tā ir Dieva laime, ka viens Trojas zirgs nav ticis iekšā televīzijā, lai to postītu no iekšpuses.

Acīmredzot aplauziens ir bijis tik sāpīgs, ka ļaudīm, kas bija cerējuši uz saviem cilvēkiem Zaķusalā, ir pasprucis īgnuma un naida pilns vaids, kas tekstuāli noformēts kā Latvijas Žurnālistu savienības biedru atklāta vēstule savienības valdei.
Vēstuli parakstījušas arī tādas inteliģentas personas kā Sorosa fonda mediju programmu vadītājs, kāsīša tīšanas speciāliste un citi, kam LŽS kongresā sejas stiepās garas no tā, ka vara izšļūk no nagiem un ka neizdosies taisīt žurnālistu profesionālo organizāciju par savas grupiņas interešu realizētāju, par tribīni, no kuras kvēli paust visu žurnālistu viedokli.
Iepriekšējam LŽS valdes priekšsēdētājam Aināram Dimantam nav notrīcējusi roka parakstīt šādus apgalvojumus: "Mēs, LŽS pilntiesīgi biedri, ar neizpratni uzlūkojam ieilgušo stagnāciju savā profesionālajā apvienībā un arodbiedrībā. Žurnālistu savienība ne tikai pārstāv mūsu profesiju gan iekšzemē, gan ārzemēs – tā ir arī profesijas situācijas spogulis mūsu valstī." Ironiski, ka Ainārs Dimants pats jau reiz bijis LŽS priekšnieks, tiekot pie vadīšanas visai dīvainā veidā. Tik dīvainā, ka Sorosa stipendiātam vajadzēja to pašu LŽS biedru priekšā viegli pietvīkt, nemaz nemeklējot spoguli mūsu valstī…
Pilntiesīgie LŽS biedri pārmet LŽS vadībai, ka tā neiejaucās LTV ģenerāldirektora izraudzīšanās procesā, un šo biedru skaitā ir arī Rožukalne, kas kā Oļiņiete ar Dieva vārdu visur staigā ar žurnālistikas ētikas vārdu mutē.
Taču, kad jautājums ir par pašas ētiku, tad izskatās, ka pie sevis viņa pat nespēj pamanīt savas darbošanās divdomīgumu – pati kandidē uz LTV ģenerāldirektora posteni, pati kā LŽS biedre paģēr no LŽS reaģēt uz LTV ģenerāldirektora uzraudzīšanas procesu…

Pareizi darīja, ka nereaģēja! Tā tikai vēl trūka, lai žurnālistu profesionālā savienība sāktu iepīties politizētās spēlēs un sāktu bīdīt kādus biedru, draugu grupiņu ielikteņus augstos un siltos amatos. Turklāt LŽS ir visu žurnālistu, nevis kādas vienas grupiņas pārstāve, un Rožukalne nebija vienīgā žurnāliste, kas pretendēja uz LTV ģenerāldirektora amatu. Vēl no žurnālistiem kandidāts bija arī Juris Millers. Ja LŽS sāktu spiest un balstīt Rožukalni, tas nebūtu ētiski pret Milleru. Šķiet, daļa LŽS pilntiesīgo biedru kaut kā nav sapratuši, kad LŽS ir uz kaut ko jāreaģē un kad – nav. Jāreaģē ir tādos gadījumos, kas žurnālistu saimes kopējām interesēm ir būtiski, nevis pie amatu dalīšanas – piemēram, kad kāds no kolēģiem tiek netaisnīgi pērts, kā tas bija gadījumā ar Latvijas Avīzes žurnālistu Tomu Ancīti, kuram tiesa sprieda neadekvāti skarbu naudas sodu par to, ka viņš bija veicis žurnālistisku eksperimentu – deklarējis savu dzīvesvietu Vairas Vīķes-Freibergas apartamentos. Protams, viņš nebija to darījis kādos mantkārīgos vai blēdīgos nolūkos, bet gan tāpēc, ka gatavoja rakstu, lai atsegtu dažas Latvijas birokrātijas dīvainības un likumdošanas caurumus. Šajā gadījumā LŽS ar visu sparu iestājās žurnālista pusē.
Jā, bet LŽS neesot reaģējusi uz notikumu LTV, kad tur izcēlās skandāls ar neparādīto filmu Putina sistēmas! Visnotaļ viegli bija pārbaudīt, ka LŽS valde savu viedokli (ka šis gadījums ir cenzūra) izplatīja plašsaziņas telpā, tostarp to uzzināja arī tādi mediji kā BBC un Radio Brīvā Eiropa. Ir visnotaļ dīvaini, ka LŽS biedru grupa, kuras sastāvā ietilpst arī tādas personas, kas augstskolās pasniedz visādas žurnālistikas gudrības un māca jaunajai paaudzei rakstīt tikai pārbaudītas lietas, šajā gadījumā parakstās zem paskvilas, kurā paustie fakti ir simtprocentīgi meli.